Mehanoreceptori un dzirde

Galvas smadzenēs tiek analizēta uztvertā informācija. Sajūtu receptori iegūst informāciju, apkopo un analizē priekšstatu gūšanai par apkārtējo vidi. Mehanoreceptori (piem., dzirdes, līdzsvara, taustes, spiediena receptori) uztver mehānisku kairinājumu – spiedienu, gravitāciju, skaņu.

Cilvēka auss sastāv no trīs daļām: ārējās auss, vidusauss un iekšējās auss. Ārējās auss gliemežnīca sakopo skaņu viļņus. Auss ārējā eja vada, apmaina gaisu. Sviedru dziedzeri ārējās auss ejā izdala sēru, pasargājot ausi no netīrumu iekļūšanas tajā. Bungplēvīte un dzirdes kauliņi pastiprina skaņu viļņus. Dzirdes jeb Eistāhija kanāls izlīdzina gaisa spiedienu, tas savieno vidusausi un aizdeguni. Gaisa pārvietošanos dzirdes kanālā veicina košļājamās gumijas košļāšana, rīšanas vai žāvāšanās imitācija. (Lidojot, pārvietojoties liftā var ņemt vērā iepriekš minēto informāciju.) Kaula un plēves labirinti nodrošina statisko līdzsvaru, pusloka kanāli nodrošina dinamisko līdzsvaru. Kortija orgāna skaņas pārvēršot nervu impulsā rodas dzirdes sajūta.

Dzirdes sajūtas nodrošināšanā būtiska loma ir matiņšūnām. Sākotnēji skaņu viļņi caur ārējās auss eju izraisa dzirdes kauliņu vibrācijas un ovālā lodziņa svārstības. Bungplēvītes radītā enerģija tiek vadīta uz ovālo lodziņu. Skaņai sasniedzot ovālo lodziņu iekšējā ausī ir spiediena vilnis, kas pārvietojas no vestibulārā kanāla uz bungu kanālu. Svārstību ietekmē noliecas dzirdes mebrānu skropstiņas. Šūnu skropstiņas rada nervu impulsus. Dzirdes nervs raida nervu impulsu caur galvas smadzeņu stumbru līdz dzirdes centram. Impulss tiek uztverts kā skaņa.

Interesanti, ka katra gliemeža jeb Kortija orgāna daļa uztver dažādu viļņu frekvences. Pamatnes daļa uztver augstas skaņas (piem., saksafonu radītās skaņas), bet augšējā daļa – zemas skaņas (piem., dzīvnieku rūkšana). Skaļas skaņas izraisa stipru Kortija orgānā esošā šķidruma vibrāciju, tādējādi cilvēka galvas smadzenes sajūt skaļu skaņu. Jāatceras, ka troksnis var izraisīt neatgriezeniskus dzirdes traucējumus.