Dzirdes traucējumi cilvēkiem fiksēti laikā pirms mūsu ēras. Laika gaitā mainījusies dzirdes stāvokļa diagnostika, rehabilitācija un dažādas dzirdi uzlabojošas tehnoloģijas. Dzirdes traucējumiem ir dažādi rašanās cēloņi un klasifikācijas. Medicīnas speciālisti, rakstot slēdzienus, izmanto “Starptautiskās Funkcionēšanas klasifikācijas” (SFK-10) kodus.
Aristotelis uzskatījis, ka dzirde nozīmīga informācijas sapratnei. Viduslaikos sabiedrībā bija dažādas kritikas izpausmes pret nedzirdīgiem cilvēkiem, savukārt renesanses laikmetā cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem (īpaši bērniem) tika meklēti risinājumi ikdienas komunikācijai, jaunu zināšanu apguvei. Pedro de Ponse izglītojis bērnus vājdzirdības gadījumā, izmantojot verbalizētu runu, daktilēšanu un rakstīšanu. Huans Pablo Bonē izveidoja zīmju valodas alfabētu un dažu apmācības metožu aprakstu dzirdes traucējumu gadījumā. Mišels Šarls Delepē izveidojis vienu no pirmajām skolām bērniem ar dzirdes traucējumiem. Zamuels Heinike uzskatījis, ka cilvēkiem būtiski izmantot ne tikai žestus, mīmiku, bet arī valodas skaņas. 19. gadsimta sākumā, pateicoties Karlo Jakobijam, Rīgā tika izveidota privāta mācību iestāde vājdzirdīgiem bērniem. [1.]
Mūsdienās pastāv organizācijas, kas rīko dažādus informatīvus pasākumus par dzirdi, tās profilaksi un rehabilitācijas iespējām. Ja cilvēkam ir aizdomas par dzirdes funkcijas izmaiņām, tad nepieciešams veikt dzirdes pārbaudi.
Literatūras avots: Šteinberga, A., Tūbele, S. Ievads speciālajā pedagoģijā. Bērni ar dzirdes traucējumiem. 23.-32. lpp.
