Dzirdes pārbaude

Ārstniecības iestādes Dzirdes sistēmas speciālisti ik dienu sastopas ar cilvēkiem, kurus piemeklējis lielāks vai mazāks dzirdes zudums. Viņu vidū ir gan seniori, gan bērni, gan cilvēki darbspējīgā vecumā. Pirmais solis ceļā uz problēmas risinājumu ir dzirdes pārbaude.

Pirmā dzirdes pārbaude veicama jaundzimušajiem jau dzemdību nodaļā, izmantojot otoakustiskās emisijas aparātu. Šajā izmeklējumā pārbauda iekšējās auss šūnu atbildes reakciju, kura seko, ja šūnas ir veselas. Tā ir objektīva diagnostikas metode – īstenojama neatkarīgi no pacienta līdzdalības, turklāt ātri un nesāpīgi. Ja konstatē dzirdes traucējumu, bērnu nosūta uz Latvijas Bērnu dzirdes centru tālākai diagnostikai. Miegā tiek veikts izmeklējums, kad fiksē dzirdes slieksni un dzirdes nerva darbību, tādējādi novērtē dzirdes līmeni vidusausī un iekšējā ausī.

Daļa dzirdes traucējumu, kas saistīti ar vidusausi un ārējo ausi, ir ārstējami, citos gadījumos jāuzlabo bērna dzirde ar tehniskām palīgierīcēm – dzirdes aparātiem vai kohleārajiem implantiem.

Bērniņš sāk dzirdēt jau 20. grūtniecības nedēļā. Sākumā mazulis uzkrāj akustisko informāciju, kuru vēlāk pārvērš valodā. Vienkāršiem vārdiem sakot: kā bērns dzird, tā viņš runā. Tajā brīdī, kad mazajam konstatē paliekošus dzirdes traucējumus, viņa dzirdes uztveres attīstība ir jaundzimuša bērna līmenī. Ja dzirde nav pārbaudīta dzemdību nodaļā, vecāki var pamanīt mazuļa dzirdes traucējumus pēc tā, ka bērns nereaģē uz trokšņiem, nepagriež galvu skaņas avota, piemēram, grabulīša, virzienā. Lielākā daļa bērnu ar dzirdes traucējumiem atšķirībā no vienaudžiem 4 – 6 mēnešu vecumā nesāk lalināt, viņiem var būt ļoti augsta vai ļoti dobja balss. Ja vecākiem rodas iespaids, ka ar bērna dzirdi kaut kas nav kārtībā, jāmeklē speciālistu palīdzība. Ārsti un dzirdes speciālisti novērojuši, ka, uzzinot par bērna dzirdes traucējumiem, daļai vecāku pirmā reakcija ir problēmas neatzīšana. Taču jāsaprot, ka pat mazākais dzirdes traucējums ietekmē valodas un runas attīstību, tādēļ nedrīkst zaudēt laiku. Kad bērna dzirde būs uzlabota, ģimeni gaida ilgs un pacietīgs darbs. Daži vecāki jautā – kāpēc viņš tūlīt nesāk runāt? Viņam jāsāk no nulles mācīties dzirdēt un runāt, un tas neiet tik ātri.

Uz dzirdes pārbaudi ved arī bērnudārza vecuma bērnus un skolēnus. Par dzirdes problēmām var liecināt pēkšņa agresija uzvedībā, grūtības skolā svešvalodu apguvē, diktātos u.c., mūzikas klausīšanās un televizora skatīšanās lielā skaļumā. Cēlonis var būt pēkšņs iekaisums, pārciesta akustiskā trauma vai kāda cita salīdzinoši nesen iegūta problēma, bet reizēm gadās, ka bērns jau dzīvojis ar dzirdes traucējumu no mazām dienām un neviens to nav pamanījis.

Cieša saistība ar dzirdes problēmām ir LOR slimībām. Dzirdes traucējumus var radīt visparastākie sēra korķi, kas gadās arī bērniem, biežas iesnas un deguna starpsienu defekti, vidusauss iekaisums, kad attīstās Eistahija kanāla tūska; palielināta aizdegunes mandele – adenoīdi, kas var radīt būtisku dzirdes pasliktināšanos; bērns ar adenoīdiem runā caur degunu, viņam bieži ir vaļā mute, miegā mēdz novērot krākšanu. Ja laikus iet pie ārsta, to var izārstēt. Kādu risinājumu piedāvāt – tas ir ārsta kompetencē. Mēdz būt arī situācijas, kad bērnudārzā aizdomas par audzēkņu dzirdes problēmām rodas logopēdam, kurš tad attiecīgi informē vecākus, ka vajadzīga LOR konsultācija. Maziem bērniem dzirdes pārbaudi veic rotaļu veidā, piemēram, cenšoties noskaidrot, vai bērns spēj sadzirdēt čukstus sešu metru attālumā, kas atbilst normai. Izvērtē arī valodas attīstību, to, kā bērns izrunā vārdus. Tālāk ārsts var nozīmēt audiometrijas izmeklējumu, lai noteiktu dzirdes slieksni, ko mēra decibelos.

Tā ir grafiski attēlota līkne, kura atspoguļo klusāko skaņu, ko cilvēks spēj uztvert attiecīgā skaņu frekvencē. Izmeklējums prasa pacienta līdzdarbošanos – viņa uzdevums ir, tikko sadzirdot austiņās pārraidīto skaņu, nospiest pogu uz pults. Dzirdes speciālisti atzīst, ka tas prasa diezgan lielu koncentrēšanos arī pieaugušam pacientam, bet bērniem ticamus rezultātus var iegūt no 7 – 10 gadu vecuma. Tiesa gan, ir gadījumi, kad, atkārtojot šo izmeklējumu ilgāku laiku, rezultātu var iegūt arī maziem bērniem, jo sevišķi, ja ir ieinteresēti, saprotoši un aktīvi līdzdarboties gatavi vecāki. Pārbaudi sāk ar t.s. brīvo lauku – metra attālumā no abām ausīm ir skaļrunīši, kuros pārraida skaņas un vēro, kā bērns reaģē. Ne vienmēr viņš pagriež galvu vai skatās uz skaņas pusi vai viņam palielinās acu zīlītes, bet jāfiksē arī, piemēram, pēkšņa neapzināta rokas kustība.

Pieaudzis cilvēks, kurš nedzird čukstus, bet var normāli sarunāties ar citiem, bieži vien šaubās par dzirdes aparāta lietderību. Dzirdes speciālists tad saka: ja jūs būtu mazs bērns, es teiktu, ka aparāti vajadzīgi obligāti un abām ausīm, bet pieaugušajam pašam jāizlemj, vai viņš ir gatavs lietot dzirdes palīgierīces.

Dažs ir pārsteigts, kad uzzina, ka ar vienu ausi viņš acīmredzot nedzird jau no bērnības. Cits saka: es esmu pieradis klausīties ar vienu ausi. Taču jāapzinās, ka viena auss dara divu ausu darbu un var gadīties, ka pārslodzes dēļ arī tajā dzirde sāk pasliktināties. Attīstītākās valstīs, piemēram, Vācijā, cilvēkiem pat nerodas doma, ka dzirdes aparātu varētu lietot tikai vienai ausij, ja tas vajadzīgs abām. Pie mums tā ir izplatīta parādība. Arī pusaudži, kuriem ir jānēsā divi dzirdes aparāti, ar dažādiem ieganstiem cenšas lietot tikai vienu, bet dzirde pamazām pasliktinās tālāk. Tomēr, ja jūtams, ka cilvēks nav nobriedis lietot dzirdes aparātu, nav nozīmes viņam to uzspiest, pat ja radinieki aktīvi uzstāj.

Ja cilvēks ir pieņēmis lēmumu iegādāties dzirdes aparātu, tad vislabāk ir to nesteidzīgi izmēģināt. Dzirdes speciālista kabinetā ne vienmēr iespējams pateikt, kā aparāts darbosies citā vidē, kur valda citas skaņas. Dzirdes sistēmās tagad būs iespēja izmēģināt speciālus aparātus, kuri darbojas vienu nedēļu. Ieteicams pierakstīt to, kas aparāta darbībā neapmierina, un pēc tam pārrunāt ar speciālistu, kā aparātu varētu noregulēt, lai šos faktorus novērstu vai mazinātu. Aparāta izvēle un pielāgošana nav acumirklī īstenojams pasākums. Senioru vidū netrūkst cilvēku, kuri reiz lietojuši dzirdes aparātus, bet dažādu trūkumu dēļ nolikuši tos malā. Lai gan neizdosies atgūt simtprocentīgu dzirdi, daudzus trūkumus var novērst, tikai vajadzīga sadarbība ar speciālistu, zināma pacietība un spēja formulēt savas vajadzības. Nav arī ieteicams vienā dienā izmēģināt vairākus dzirdes aparātus, jo no šī procesa cilvēks nogurst un viņam kļūst grūtāk nonākt pie kādiem secinājumiem. Reizēm jāaizvada ilgāks laiks, lai pie jaunās palīgierīces pierastu un saprastu kādus parametrus gribētu mainīt. Kad tas izdodas, cilvēka komunikācijas kvalitāte jūtami uzlabojas, par ko priecājas gan viņš pats, gan tuvinieki, kuriem vairs nav jāsamierinās ar dārdošo televizoru un kuri beidzot var sarunāties ar ģimenes locekli, nepaceļot balsi.