31. marts, 2016

Daži fakti par dzīvnieku komunikāciju, tostarp dzirdi un ausīm…

Sienāži un circeņi sisina, berzējot spārnus vienu pret otru vai berzējot spārnus pret kājām. Daudzas zivis var sajust smaržu (ūdenī), garšu (ūdenī), dzirdēt un redzēt.
Čūskas slikti dzird un redz. Savu medījumu tās atrod ar ožu un uztverot skaņu svārstības, kas izplatās pa zemi.

Vardēm nav ārējās auss, bet tām ir laba dzirde, ko nodrošina dzirdes orgāns. Tā ārējās atveres atrodas zem acīm.

Putni saziņai izdod dažādas skaņas, lielākoties dzied tikai putnu tēviņi. Brīdinājuma saucieni liecina par plēsēju tuvošanos, bet turoties barā skan kontaktsaucieni.

Vairāk nekā puse no zīdītāju sugām ir nakts dzīvnieki. Nakts dzīvniekiem raksturīga laba dzirde un oža.

Zilonim lielās ausis palīdz atvēsināties, tajās ir daudz asinsvadu. Kustinot ausis, tās tiek atdzesētas. Ziloņiem ir ļoti laba dzirde. Izplešot ausis, tie spēj dzirdēt citu ziloņu izdotās skaņas (taurēšanu, sprauslāšanu, rēkšanu) līdz 8 km attālumam. Ziloņi var izdot zemfrekvences skaņas, kuras nespēj uztvert cilvēka dzirde.

Kurmjiem ir laba dzirde, mazas acis un jutīgs degungals. Tie lielākoties dzīvo vienatnē.

Sikspārņiem ir vairākas sugas. Kukaiņēdājsikspārņi atrod kukaiņus, izmantojot eholokāciju jeb skaņas atbalss principu. Sikspārņi izdod ļoti augstas frekvences signālus jeb ultraskaņu, ko cilvēks nedzird. Ultraskaņas signāli atstarojas, sasniedzot objektu. Daudziem kukaiņsikspārņiem ir lielas ausis, kas labi uztver atstarotos signālus. Augļēdājsikspārņi orientējoties galvenokārt neizmanto eholokāciju. Zivjēdājsikspārņi ar eholokāciju atrod tuvu ūdens virsmai peldošās zivis. Dažiem sikspārņiem ir ādas kroka ap degunu, kas sekmē skaņas signālu noraidīšanu.

Vombatiem, kas dzīvo Austrālijā un Tasmānijā, ir laba dzirde un oža.

Ūdrs, ienirstot ūdenī, aizver ausis un nāsis.

Tuksneša zaķa lielās ausis palīdz tam atvēsināties. Asinis plūst pa mazajiem ausu asinsvadiem un atdziest.

Attēla resurss: www.nature-pictures.org 

Literatūras avots: Votsa, L.  Dabas enciklopēdija.