Ja rodas aizdomas par dzirdes traucējumiem

„Ja rodas iespaids, ka ar dzirdi kaut kas nav kārtībā, jādodas pie ģimenes ārsta, kurš nosūtīs uz konsultāciju pie LOR slimību speciālista,” saka ausu, kakla un deguna ārste Biruta Platgalve. „Pat ja noskaidrojas, ka uztraukumam nav pamata, labāk ir lieku reizi apmeklēt ārstu nekā palaist problēmu garām.”

„Iegūtie dzirdes traucējumi bieži saistīti ar dažādām slimībām, to skaitā – infekcijas slimībām,” stāsta ārste. „Piemēram, pēc gripas samērā bieži rodas dzirdes traucējumi, turklāt daļai pacientu tie ir paliekoši. Arī pēc bērnu vecumā pārslimotas skarlatīnas (tautā saukta par šarlaku) vai epidēmiskā parotīta (cūciņas) var rasties dzirdes traucējumi vienā vai abās ausīs. Pat tāda nevainīga lieta kā iesnas var noritēt ar dzirdes traucējumiem, kas gan ir pārejoši, tomēr laikus jāsāk ārstēt. Reizēm izrādās, ka vainīgas ir neinfekciozas slimības, piemēram, Alporta sindroms – ģenētiski noteikta nieru slimība, kuras gaitā attīstās arī vājdzirdība. Par dzirdes problēmu cēloni bieži kļūst vidusauss iekaisums, turklāt sevišķi nelabvēlīga ir situācija, ja tas notiek bērnībā un iekaisumu laikus nekonstatē un nesāk ārstēt. Pie dzirdes problēmām var novest arī salpingootīts – iekaisums, kas ieilgušu iesnu dēļ attīstījies dzirdes vadā. Ļoti biežs iemesls nedzirdībai vai vājdzirdībai ir traumas, sākot jau no dzemdību traumām, bērnam nākot pasaulē, un beidzot ar galvaskausa traumām, piemēram, galvaskausa pamatnes lūzumu. Var būt arī akustiskas traumas, saskaroties ar pārmērīgi skaļām skaņām, piemēram, rokkoncertā vai hokeja spēles laikā, arī trokšņainās ražotnēs, ja cilvēks nelieto attiecīgus ausu aizsarglīdzekļus. Daļu vājdzirdības gadījumu ir radījušas atsevišķas antibiotikas, kas vēlāk tika izņemtas no apgrozības. Bet, lai kāds cēlonis būtu dzirdes problēmām, to risināšanā nepieciešama mediķu palīdzība – vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, kurš nosūtīta pie ausu, kakla un deguna ārsta, vajadzības gadījumā darbā ar pacientu iesaistās arī dzirdes speciālisti, logopēdi u.c.”

Ārste uzsver, ka īpaši svarīgi ir pamanīt varbūtējās dzirdes problēmas bērniem, tādēļ vecākiem jābūt ļoti vērīgiem. „Dzirdes traucējumi ir šķērslis valodas attīstībai un, ja tie ir smagi, tad bērns nespēj iemācīties runāt, jo viņš nedzird apkārtējās skaņas,” skaidro B. Platgalve. „Pirmā dzirdes pārbaude, izmantojot otoakustiskās emisijas diagnostiku, jaundzimušajam jāveic jau dzemdību nodaļā un vēlāk arī ģimenes ārstam kārtējo pārbaužu laikā jāpievērš šim jautājumam uzmanība. Bet galvenā loma tomēr ir vecākiem, kuriem ļoti uzmanīgi jāseko bērna attīstībai – vai viņam sāk raisīties valodiņa, kā tā atbilst attiecīgajam vecuma posmam. Ja bērns slimo ar gripu vai citām infekcijām vai arī viņam ir akūts vidusauss iekaisums, jāpavēro, vai tas neizraisa dzirdes pasliktināšanos. Mazais ne vienmēr to pats aptver un prot paskaidrot, bet vecākiem dzirdes pasliktināšanās ir jāpamana un jāved bērns pie ārsta. “

Ir tādi vecāki, kuri konstatē savai atvasītei dzirdes traucējumus, kad mazulis vēl ir zīdaiņa vecumā, līdz ar to bērns nonāk pie vajadzīgajiem speciālistiem un problēma tiek laikus risināta. Šad tad ir arī gadījumi, kad vecāki nav vērīgi vai arī negrib atzīt un pieņemt faktu, ka bērnam ir dzirdes problēmas – nevarot būt, ka dēls nedzird, viņš vienkārši esot palaidnis… Reizēm ģimenes ārstam un LOR slimību speciālistam ir jāiegulda pūles darbā ar vecākiem, lai pierādītu, ka bērnam vajadzīga ārstēšana. Bet lielākoties vecāki tomēr ir rūpīgi un apzinīgi, ved bērnus uz otrorinolaringologa konsultāciju pēc ģimenes ārsta vai logopēda ieteikuma vai arī pēc savas iniciatīvas.

Pārmantotas vādzirdības gadījumā jādomā par dzirdes aparātiem, bet, ja ir ļoti smaga vājdzirdība, par kohleārajiem implantiem. Bērni ar laiku pierod pie dzirdes palīglīdzekļiem, iemanās to lietot. Tie, kuriem vājdzirdību konstatē līdz skolas vecumam, nonāk specializētā mācību iestādē, bet tie, kuri kļūst vājdzirdīgi vēlāk, pēc dzirdes palīglīdzekļu pielāgošanas turpina mācīties savā skolā.

Visbiežāk dzirdes traucējumi ir saistīti ar to, ka iekšējās auss matšūniņas ir nolietojušās, kļūst īsākas un auss membrānas svārstības vairs nesasniedz šūniņu galus. Tā ir vecuma vājdzirdība jeb presbiakūze. Problēma risināma ar dzirdes aparātu palīdzību. Dažam cilvēkam tā liek sevi manīt jau 50 gadu vecumā, cits saglabā labu dzirdi arī ļoti cienījamos gados – tas atkarīgs no dabas dotā materiāla un no tā, cik trokšņainā vidē cilvēks dzīvo un strādā. Kad komunikācija ar apkārtējiem kļūst apgrūtināta un sliktā dzirde traucē darbā un sadzīvē, cilvēki dodas uz LOR konsultāciju. Ārsts izmeklē pacientu un nosūta uz audiometriju – dzirdes izmeklējumu, lai noteiktu dzirdes slieksni, ko mēra decibelos. Rezultātā iegūst audiogrammu – līkni, kura atspoguļo klusāko skaņu, ko cilvēks spēj uztvert attiecīgā skaņu frekvencē. Tālāk pie darba ķeras dzirdes speciālisti, kuri pēc audiogrammas nosaka, kāds ir dzirdes līmenis un pārbauda arī sāpju slieksni – diskomforta līmeni, kas ir svarīgs, lai pareizi regulētu dzirdes aparātu. Tas tiek piedāvāts atkarībā no vājdzirdības pakāpes un cilvēka vajadzībām, protams, ņemot vērā arī viņa finansiālās iespējas.

„No vieglas vājdzirdības pakāpes līdz smagai var lietot gan iekšauss, gan aizauss dzirdes aparātus,” stāsta ārstniecības iestādes Dzirdes sistēmas dzirdes speciāliste – konsultante. „Izteikti smagai vājdzirdības pakāpei iekšauss aparātu parasti neizvēlas, lai gan pēdējā laikā pieejamas nanotehnoloģijas, kas ļauj izgatavot ļoti precīzas formas iekšauss dzirdes aparātu, tomēr labāks risinājums ir aizauss aparāts.

Iekšauss aparāti piemēroti cilvēkiem, kuriem nav problēmu ar roku veiklību, jo mazītiņā kanāla daļa, kas izgatavota individuāli pēc konkrētā cilvēka parametriem, noņemot auss nospiedumu, precīzi jāievieto ausī, jāiemācās nomainīt arī baterijas. Visizplatītākie ir aizauss aparāti ar individuālo auss ieliktni, kas precīzi ieguļ ausī , tad skaņa neiet nekur garām un nav nekādas atgriezeniskās saites, izpaliek „mucas efekts”, ja aparātu precīzi noregulē. Pieejami arī standarta ieliktņi, taču tie vairāk noder neparedzētiem gadījumiem, kad, piemēram, individuāli izgatavotais ieliktnis jānodod remontā. Arvien populārāks kļūst atvērtā tipa dzirdes aparāta variants ar mikrocaurulītēm, kam galā kupoliņi. Tiem ir liela ieliktnīšu daudzveidība, kurus var katram pielāgot, lai panāktu iespējami dabisku skaņu. Šādi aparāti sevišķi ieteicami augsto frekvenču vājdzirdības gadījumā. Vēl viens dzirdes aparātu veids ir atvērtā tipa dzirdes aparāts ar skaļruni ausī, arī tas palīdz nodrošināt dabiskāku skaņu. Ja ir vienpusējā vājdzirdība, kad cilvēkam vienā ausī dzirde ir normāla vai mazliet traucēta, bet otra auss ir nedzirdīga vai vājdzirdīga, lieto speciālos Cross vai Bicross dzirdes aparātus, kur viena auss palīdz otrai, darbojas bezvadu sistēmā un sūta signālus.”