Valodas skaņām, ko mēs ikdienā lietojam, ir skaļums (decibelos) un augstums (frekvencēs). Katrai valodas skaņai ir sava frekvence un decibeli. Tas ir parādīts audiogrammā, nodrošinot informāciju, kādas skaņas var dzirdēt pie attiecīga dzirdes zuduma. Bērnam, kurš var dzirdēt valodas skaņas, būs vajadzīgs daudz mazāks laika periods, lai atdarinātu, saprastu un iemācītos valodu.
Grafikā ir iezīmētas skaņas, kas ir nepieciešamas sarunvalodai. Līnijai, kas ir apvilkta ap tām, ir banāna forma. Tā arī ir izveidojies termins „runas banāns”. Šis lauks ir kā uzdevums/ mērķis cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Ja viņi var dzirdēt „runas banāna” robežās, tad var uzlabot dzirdi ar digitāliem dzirdes aparātiem, kaula dzirdes skaņu sistēmu „BAHA”. Šajos gadījumos cilvēks varēs labāk saklausīt un saprast skaņu. Ja cilvēks dzird zem „runas banāna” robežas vai dzird ļoti vāji, nedzird tikpat kā neko, ieteicams lietot spēcīgus dzirdes aparātus vai kohleāro implantu.
Audiogrammā attēlots arī pazīstamu, tipisku skaņu stiprums un augstums. Piemēram, motociklam ir ļoti spēcīgs stiprums decibelos un tā ir augstas frekvences skaņa, turpretī vējā purinātu lapu skaņai ir daudz mazāks stiprums jeb tā ir daudz klusāka.
Cilvēks (bērns) varbūt var dzirdēt zemu frekvenču skaņas, piemēram, (m), bet nesadzirdēt augstu frekvenču skaņas (s), (š) pat arī ar dzirdes aparātu. Ja šīs skaņas nesadzird, tiek traucēta runas sapratne.
