Kopš senseniem laikiem cilvēki izmantojuši krāsas dziedniecībai, izzinot krāsu fizikālo dabu. Pēc Avicennas domām nepareizi izvēlēta krāsa varēja būtiski ietekmēt vispārējo veselības stāvokli. Viduslaikos pētīja krāsu parametrus. 17. gs. beigās I. Ņūtons pamatoja krāsu izcelsmi no baltās gaismas, ļaujot gaismas staram iziet caur stikla prizmu.
19. gs. nogalē cilvēku ārstēšanā tika izmantota ultravioletā gaisma, arī infrasarkanā starojuma lampas. Vairāki medicīnas speciālisti apkopoja veikto pētījumu datus par krāsu ietekmi uz organismu, apkārtējo vidi. 20 gs. cilvēku ārstēšanai izmantoja filtrētus dažāda garuma gaismas viļņus. Novēroja cilvēku spēju uztvert gaismas viļņu izmaiņas gan ar acīm, gan ķermeņa ādu. 20 gs. sākumā R. Šteinerts (Valdorfpedagoģijas pamatlicējs) pamanīja likumsakarības starp skaņu, formu, krāsu un virsmu. Savukārt M. Lišers, psiholoģijas profesors Bāzelē, uzskatīja, ka cilvēks izvēlas krāsas frekvenci atbilstoši savam emocionālajam, arī kognitīvajam stāvoklim. Fotodinamiskajā terapijā izmanto ultravioleto gaismu un gaismjutīgas vielas.
Krāsu terapijā ir iekļauta biofizikas, fizikālās ķīmijas un psihofizioloģijas zināšanu mijiedarbība ar cilvēka organismu. Uztvertā informācija par krāsām caur tīklenes vālītēm tiek vadīta uz redzes centriem pakauša daivā, kā arī daļēji tiek uztverta citās galvas smadzeņu daļās. Labā galvas smadzeņu puslode lielākoties uztver siltos krāsu toņus. Kreisā galvas smadzeņu puslodes uztver zilos un zaļos krāsu toņus, kā arī atšķir krāsu nianses. Labā galvas smadzeņu puslode atbild par ķermeņa kreisās puses funkcionēšanu (kreiso ausi, aci, roku u. tml.), savukārt kreisā puslode – par labo pusi.
Krāsu terapija ir mūsdienās plaši izmantota zinātne, izmantojot krāsu ārstnieciskās īpašības. Krāsu terapija iekļauj kādas krāsas izvēli apģērbā un aksesuāros, interjerā, hromopunktūrā, ķermeņa apstarošanā, pārtikā u. tml. Krāsa un skaņa var ietekmēt cilvēku, ņemot vērā temperamentu, kognitīvo un psiholoģisko stāvokli. Vīriešiem un sievietēm atšķiras smadzeņu pusložu darbība, tāpēc pastāv atšķirīgas nianses arī krāsu uztverē. Lielākoties zaļā un zilā krāsa nomierina, savukārt sarkanā un dzeltenā krāsa aktivizē nervu sistēmas darbību.
Speciālisti noskaidrojuši, ka galvu, acis, ausis labvēlīgi ietekmē tumšzila krāsa, savukārt seju un kaklu – gaišzila. Sirds un plaušu darbību stabilizē zaļa krāsa. Acu, kakla, deguna un ausu slimību gadījumā ieteicams izmantot indigo krāsu. Dzirdes traucējumu gadījumā sākotnēji var lietot oranžo, tad indigo krāsu. Uzskata, ka ausu sāpes var mazināt ar tirkīzzilu krāsu, sfēras ģeometrisko formu. Dzirdi labvēlīgi ietekmē gaiši zila krāsa un Sol skaņa (tonis mūzikā). Oranžai krāsai atbilst Reskaņa, bet zilai – La.
Attēla resurss:
www.colourvision.co.za
Izmantotā literatūra:
1) Ozola, E. Krāsu terapija. 2004.;
2) Smits, R. Mākslinieka rokasgrāmata. 2007.;
3) Borns, L. E., Ruso, N. F. Psiholoģija. 2001.
