Vai jēdzienu “dzirdēšana” un jēdzienu “klausīšanās” var uztvert kā sinonīmus? Ar fizioloģiski normālu dzirdi var uztvert apkārtējā vidē esošos trokšņus, valodas skaņas. Dzirdes traucējumu gadījumā atkarībā no dzirdes traucējuma pakāpes cilvēkam samazinās valodas skaņu un vides trokšņu uztvere. Ja nav uztverta verbalizētā doma, tad skaņu uztveres procesu nevar saukt par klausīšanos. Dzirdēšana ir informācijas uztveršana, bet klausīšanās ir uztvertās informācijas analīze. Klausīšanās ir viens no cilvēka uztveres procesiem, kas veicina saskarsmi ar apkārtējiem.
Pastāv divi klausīšanās veidi: aktīvā un pasīvā klausīšanās. Aktīvās klausīšanās gadījumā cilvēks veicina sarunu, uzdodot jautājumus, ieklausoties citu cilvēku viedoklī u. tml. Pasīvās klausīšanās gadījumā cilvēks uztver otra teiktu informāciju bez lielas iedziļināšanās uztvertajā informācijā, ļaujot otram paust savas domas. Aktīvo un pasīvo klausīšanos labi var atšķirt ne tikai uzdodot jautājumus par tikko pateikto, bet raugoties uz ķermeņa pozu (ķermeņa valoda mēdz atklāt vairāk nekā vārdi). Daudzreiz cilvēki nemāk ieklausīties citos, pārtraucot runu: dodot padomus, sniedzot komentārus, radot dažādus liekus trokšņus, paužot savu viedokli.
Smagas pakāpes dzirdes traucējumu gadījumā cilvēkam jāmācas uztvert no saklausītās informācijas atslēgas vārdus. Bērniem ar dzirdes traucējumiem nepieciešama dzirdes uztveres attīstīšana pilnvērtīgai mācību vielas apguvei skolā un turpmākajai dzīvei.
Attēla resurss: successforkidswithhearingloss.com