Dzirdes kvalitāte un dzīves kvalitāte

Ārstniecības iestādes Dzirdes sistēmas darbinieki ik dienu sastop gan tos, kuri vēlas pēc iespējas ātrāk atrisināt problēmu, kas apgrūtina darbu un sadzīvi, gan tos, kuri apgalvo, ka nekādu dzirdes aparātu viņiem nevajagot, bet konsultēties atnākuši tikai tāpēc, ka to uzstāj līdzcilvēki, kuri vairs nespēj paciest apdullinoši skaļo televizoru un nepieciešamību sarunājoties kliegt pilnā balsī. Lietojot dzirdes aparātu, cilvēks uzlabo ne tikai savu, bet arī tuvinieku dzīves kvalitāti.

Dažkārt vājdzirdību, jo sevišķi – ja tā ir vienpusēja, atklāj nejauši, ejot uz apskati pie kāda cita speciālista vai obligātajās arodveselības pārbaudēs. Reizēm cilvēks pats jūt, ka dzirde pamazām kļūst sliktāka un iet pie ārstiem; citi saka – tā ir vecuma vaina, citi cenšas noskaidrot konkrētus cēloņus, un tas ir būtiski, jo dzirdes traucējumu veidi ir dažādi, saistīti gan ar dzirdes nerva, gan skaņas vadīšanas problēmām, gan centrālās nervu sistēmas darbību.

Tas ir visizplatītākais dzirdes traucējumu veids, kad problēma ir iekšējā ausī vai arī dzirdes nervā. Visbiežāk sastopama tā saucamā vecuma vājdzirdība, kas saistīta ar dzirdes nerva matšūniņu nolietošanos. Vājdzirdību veicina ilgstoša uzturēšanās skaļā troksnī un arī vibrācijas ietekme – šiem faktoriem pakļauti, piemēram, cilvēki, kuri daudzus gadus strādājuši dažādās trokšņainās ražotnēs un remontdarbnīcās, neizmantojot piemērotus aizsarglīdzekļus, kā arī profesionāli sportisti. Viņi bieži saka – es dzirdu, bet nevaru neko saprast, jo citi runā tik ātri. Izplatīta ir tā saucamā augsto frekvenču vājdzirdība, kad cilvēks labi dzird zemās frekvences, bet neuztver augstās. Sarunājoties klusā vidē, problēmu nav, bet kolīdz apkārt ir cilvēku pūlis vai ielas troksnis, rodas grūtības. Daži ievēro, ka viņi nesadzird čukstus vai no attāluma sacīto, nesadzird arī putnu balsis. Sensoneirālā vājdzirdība var attīstīties arī pēc galvas traumām, pēc akustiskām traumām, pēc gripas un citām vīrusu infekcijām, audzēju rezultātā, pēc atsevišķu medikamentu lietošanas; tā bieži novērojama arī Menjēra sindroma slimniekiem. Sensoneirālās vājdzirdības gadījumā, ja vien runa nav par vissmagāko vājdzirdības pakāpi, var palīdzēt dzirdes aparāts.

Konduktīvās vājdzirdības gadījumā problēma ir vidusausī, skaņu novadošajā daļā. Tā mēdz attīstīties pēc vidusauss iekaisumiem, ja tie netiek laicīgi ārstēti. Vainīgas var būt ne vien dažādas vidusauss infekcijas, bet arī ārējas auss defekti, neizveidojies ārējās auss kanāls, kam skaņa netiek cauri. Konduktīvo vājdzirdību rada arī otoskleroze – slimība, kad dzirdes kauliņi iestrēguši priekštelpas lodziņā starp vidusausi un iekšējo ausi un paliek nekustīgi. Tai iespējams arī ķirurģisks risinājums. Ir diezgan daudz situāciju, kad konduktīvos dzirdes traucējumus var koriģēt ar dzirdes aparātu palīdzību, kaut arī ne vienmēr.

Ir arī gadījumi, kad kombinējas konduktīvie un sensoneirālie traucējumi, var būt bojāta gan iekšējā auss, gan vidusauss, gan ārējā auss. Šādiem cilvēkiem vajadzētu laikus vērsties pie ausu, kakla un deguna ārsta. Dzirdes speciālistiem gan samērā bieži nākas uzklausīt citu stāstu: es gaidīju, gaidīju, vai viss nepāries pat no sevis, tad beidzot aizgāju pie ārsta un viņš pateica, ka diemžēl neko nevar izdarīt. Katrs gadījums jāskata individuāli, lai atrastu pieņemamāko risinājumu.

Dzirdes traucējumi var kombinēties ar trokšņiem ausīs, ko medicīnas valodā sauc par tinnitus. Trokšņi ir ļoti dažādi, bieži vien stipri traucējoši. Zinātnei nav pilnīgi skaidrs, kāpēc tie rodas. Cēloņi tiek saistīti ar vidusauss slimībām, asinsvadu slimībām, kas rada plūsmas traucējumus asinsvados, ar mugurkaula kakla skriemeļu problēmām un muskuļu sasprindzinājumu galvas, kakla, skausta, plecu apvidū, bet reizēm tam neatrod nekādu objektīvu izskaidrojumu. Tādos gadījumos var izvēlēties dzirdes gan kvalitatīvus digitālos dzirdes aparātus, gan dzirdes aparātu, kurā iebūvēts arī trokšņu slāpētājs. Lai gan tas nav zinātniski pamatots, daudzi dzirdes aparātu lietotāji atzīst, ka, uzliekot šo aparātu, troksnis it kā atkāpjas, paliek fonā un vairs tik ļoti netraucē.

Pēc audiogrammas dzirdes speciālisti nosaka, kāds ir dzirdes līmenis un pārbauda arī sāpju slieksni – diskomforta līmeni, jo tas ir ļoti svarīgi, lai pareizi regulētu dzirdes aparātu. No vieglas vājdzirdības pakāpes līdz smagai var lietot gan iekšauss, gan aizauss dzirdes aparātus. Izteikti smagai vājdzirdības pakāpei iekšauss aparātu parasti neizvēlas, lai gan pēdējā laikā pieejamas nanotehnoloģijas, kas ļauj izgatavot ļoti precīzu iekšauss dzirdes ieliktni, tomēr labāks risinājums ir aizauss aparāts.

Daudzi lietotāji ir apmierināti ar iekšauss aparātiem. Tiem skaļrunis ir tuvāk dzirdes centram, skaņa ir dabiskāka, ieliktnis precīzi ieguļ ausī un skaņa neiet nekur garām, nav nekādas atgriezeniskās saites, izpaliek „mucas efekts”. Iekšauss aparāti piemēroti cilvēkiem, kuriem nav problēmu ar roku veiklību, jo mazītiņā kanāla daļa, kas izgatavota individuāli pēc konkrētā cilvēka parametriem, noņemot auss nospiedumu, precīzi jāievieto ausī, jāiemācās nomainīt arī baterijas. Visizplatītākie ir aizauss aparāti ar individuālo auss ieliktni, kas precīzi ieguļ ausī un skaņa neiet nekur garām, nav nekādas atgriezeniskās saites, izpaliek “mucas efekts”, ko var noņemt, aparātu precīzi noregulējot. Pieejami arī standarta ieliktņi, taču tie vairāk noder neparedzētiem gadījumiem, kad piemēram, individuāli izgatavotajam ieliktnim jāveic remonts. Var būt arī dzirdes aparāta variants ar mikrocaurulītēm, kam galā kupoliņi. Tiem tiek piedāvāta ļoti liela ieliktnīšu daudzveidība, kurus var katram pielāgot, lai panāktu iespējami dabisku skaņu. Šādi aparāti sevišķi ieteicami augsto frekvenču vājdzirdības gadījumā. Vēl viens dzirdes aparātu veids, kas kļūst arvien populārāks, ir skaļrunis ausī, arī tas palīdz nodrošināt dabiskāku skaņu. Ja ir vienpusējā vājdzirdība, kad cilvēkam vienā ausī dzirde ir normāla vai mazliet traucēta, bet otra auss ir nedzirdīga vai vājdzirdīga, lieto speciālos Cross dzirdes aparātus, kur viena auss palīdz otrai, darbojas bezvadu sistēmā un sūta signālus.

Dzirdes speciālisti vienmēr uzsver, ka dzirdes aparātu izvēloties, regulējot un sākot lietot, jāapbruņojas ar pacietību. Arī pie vislabākā aparāta ir jāpierod, smadzenēm jāpieņem jaunā skaņa. Dažam tas izdodas jau nākamajā dienā, citam paiet ilgāks laiks. Speciālistu vērojumi liecina: jo cilvēks jaunāks, jo veiklāk viņš iemācās lietot dzirdes aparātu. Zināmas pierašanas grūtības pie mūsdienīga digitālā dzirdes aparāta mēdz būt cilvēkiem ar smagu vājdzirdības pakāpi, kuri līdz šim lietojuši analogos dzirdes aparātus. Tie vienādā mērā pastiprina pilnīgi visus trokšņus, tāpēc cilvēkam sākumā šķiet, ka vide kļuvusi „par klusu”.

Nozīme ir arī motivācijai un pozitīvai attieksmei. Dzirdes sistēmu darbinieki var pastāstīt visdažādākos gadījumus no savas pieredzes. Gan par cilvēkiem, kuri, radinieku atvesti, neiedziļinoties noraida jebkuru piedāvāto variantu, gan par tiem, kuri nepadodas un ar jauno dzirdes aparātu cenšas vairāk iet sabiedrībā, analizē savas sajūtas, nāk pie speciālistiem apspriesties, ko tajā vajadzētu regulēt. Daudzi cilvēki pēc ilgāka vājdzirdībā pavadīta laika sasparojas, sāk lietot dzirdes aparātu un drīz vien atzīst – nevajadzēja tik ilgi mocīties, paciest apgrūtināto komunikāciju, visu laiku pārjautāt un pārklausīties, tā izraisot pārpratumus un strīdus, vajadzēja par dzirdes korekciju parūpēties jau daudz agrāk.