Ikdienā bieži nonākam situācijās, kad mums negaidīti jāpielāgojas notikušajām pārmaiņām gan fiziskā, gan psihiskā aspektā. Dabā adaptācijai pastāv vairāki veidi: aktīvā – organisma reaģēšanas izpausme; pasīvā – organisma spējas pielāgoties; vispārēja (visām dzīvajām būtnēm) – nodrošina pielāgošanos dažādiem apstākļiem. Adaptāciju var klasificēt arī pēc rašanās laika un lietderīguma: preadaptīvā – konkrētā situācijā organisms veic jaunas, situācijā nepieciešamas funkcijas; kombinatīvā – mutācijas gēnu mijiedarbība, kas pastiprina/ samazina mutācijas izpausmi. [1.]
Adaptāciju ietekmē vairāki faktori: uzturs, ģenētika un personas vecums, uzkrātā pieredze un zināšanas, dažādi psihosociālie faktori, miega un nomoda cikls, organisma fizioloģiskais stāvoklis un adaptācijai nepieciešamais laiks. [2.] Adaptācijas process: atkārtots stimuls -> informācijas uztveršana -> signāla pārvade -> organisma atbilde -> funkcionāla adaptācija konkrētam stimulam.
Adaptācijas sindroms novērojams spriedzes situācijās:
1) Trauksmes laikā izmainās hipofīzes, hipotalāma un virsnieru sistēmas darbība. Pietiekama glikokortikoīdu daudzuma gadījumā organisms var uzveikt stresa situāciju.
2) Rezistentajā fāzē notiek atlikušās enerģijas mobilizācija, palielinās glikozes koncentrācija asinīs, noris ūdens un nātrija aizture, palielinās kālija un ūdeņraža producēšana.
3) Izsīkuma fāze iestājas, ja maksimāli samazinājies lipīdu daudzums, mazinājies elektrolītu līdzsvars un iestājies dzīvībai nozīmīgu orgānu bojājums. [2.]
Literatūras avots:
1) http://www.goerudio.com/izpratnes-lapa/adaptacija
2) Apinis, P. Cilvēks. Anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati. 46.-47. lpp.
