Termins “binaurāls” bieži vien tiek lietots kā termina “stereo” sinonīms. Taču tie nav sinonīmi un to nozīme būtiski atšķiras. Binaurāla skaņa ir trīsdimensionāla skaņa – akustiski sajūtams skaņas dziļums, augstums un plašums, turpretī stereo skaņa ir gandrīz vienas dimensijas skaņa, kas rada ilūziju par divdimensiju skaņu dziļuma un plašuma ziņā.
Stereo skaņai ir divu skaņas avoti – skaļruņi ar atstarpi un brīvu telpu starp tiem. Stereo skaņas uztveršana: katra cilvēka auss uztver skaņas signālu ar laika nobīdi un dažādu skaņas intensitāti. Ja skaņas avots atrodas tuvāk kreisajai ausij, tad kreisā auss to uztvers ātrāk, bet labā auss – ar laika nobīdi. Pēc tam smadzenes reizē apstrādā no abām ausīm uztvertos skaņas signālus kopā, izveidojot dzirdētās skaņas ilūziju un veidu.
Apkārt esošās skaņas apstrāde notiek savādāk, tomēr tā nav binaurāla. Tādēļ arī ierakstos atskaņota skaņa nevar tikt uztverta tāpat kā dzīvā izpildījuma skaņa, lai arī mūsdienu tehnoloģiju iespējas ir lielas. Vienīgā iespēja, lai ieraksta skaņa varētu tikt uztverta kā dzīvā izpildījuma skaņa, ir to ierakstīt binaurāli un atskaņot binaurāli.
Apkārt esošā skaņa no stereo skaņas atšķiras ar plašuma dimensiju, tā klausītājam ļauj sajusties it kā tas būtu skaņas avota vidū nevis skaņas avota priekšā. Binaurālā skaņa tiek uztverta trīsdimensionāli, bet stereo skaņai ir vismaz divi statiski skaņas avoti, kas rada ilūziju par daudzdimensionālu skaņu.
Attēla resurss: https://totatema.wordpress.com/2012/05/31/binaural-beats/
Literatūras avots: Stanley R. Alten. Recording and producing audio for media. 2012g., Course Tehnology, a par of Cangage Learning.
Sagatavoja: Anda Papule
