16. gadsimtā itāliešu ārsts Džeroms Kardāns izdomāja žestus cilvēkiem ar smagas pakāpes dzirdes traucējumiem, kam nebija attīstīta runa. Viņa darbs izraisīja sabiedrības interesi. Tāpēc 17. gadsimtā tika izveidots alfabēts saziņai ar nerunājošiem, vājdzirdīgiem cilvēkiem.
18. gadsimtā Leipcigā tika dibināta pirmā skola, kas paredzēta vājdzirdīgiem cilvēkiem. Mūsdienās gandrīz katrā valstī ir šādas izglītības iestādes.
Mūsdienās gandrīz katram piektajam pasaules iedzīvotājam ir dzirdes traucējumi. Dzirdes traucējumiem var būt dažādi cēloņi (iedzimti, iegūti dzīves laikā). Iedzimtības faktori: iemesli pirms/ pēc dzemdībām vai to laikā, ģenētiski faktori, slimības grūtniecības laikā, rēzuss nesaderība, cukura diabēts mātei, skābekļa trūkums, dzemdību traumas u. tml.
Dzirdes traucējumiem ir piecas pakāpes. Ja cilvēkam ir iedzimta piektās pakāpes vājdzirdība, tad viņš/-a nav dzirdējis/-usi runu bērnībā. Tas apgrūtina komunikāciju. Ja vājdzirdīgam bērnam ir piemērotas runas apmācības metodes, var apgūt runu un attīstīt valodas prasmes.
Pasaules statistikā ir zināmi gadījumi, kad cilvēki vecumposmā pēc 70 gadiem spēj adekvāti sazināties ar apkārtējiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa valodu vai zīmju valodu. Daži cilvēki ar dzirdes traucējumiem spēj paust 130 vārdus/ minūtē (piemēram, lietojot žestu valodu).
Mūsdienās cilvēki ar smagas un ļoti smagas pakāpes vājdzirdību mācās saprast sacīto un runāt paši. Apmācībā būtiski vērot sarunbiedra lūpu kustības, balss aparāta darbību, pēcāk atdarinot. Pasaulē tiek lietoti internacionāli žesti, bet katrai tautai ir vēl niansētāka žestu un zīmju valoda.
Attēla resurss: Liniņa, I. Vizuālā valoda. LNS projekta “Attīstības vektors” ietvaros
