Dažas dzīvās būtnes raida skaņas, lai orientētos tumsā, pārvietojoties telpā. Sikspārņi tumsā spēj ne tikai izvairīties no dažādiem šķēršļiem, bet arī iegūt medījumu azaidam. Delfīni un vaļi ar eholokācijas palīdzību orientējas ūdenī. Zivis uztver skaņas ar visu ķermeni, savukārt sienāži skaņas uztver ar kāju vēcināšanu gaisā. Pēc atbalss uztveres tiek noteikti apkārt esošie objekti.
Sikspārņi rada smalkus pīkstienus un uztver to atbalsis no apkārt esošiem objektiem. Lai noķertu lidojošu kukaini, sikspārnis klausās ne tikai skaņu, bet analizē toņa augstumu. Interesanti, ka daži naktstauriņi spēj izvairīties no sikspārņiem, jo saklausa to raidītās augstās skaņas. Ja priekšmets atrodas tuvu, tad samazinās laiks starp raidīto pīkstienu un tā atbalsi.
Cilvēks saklausa skaņu līdz 20 000 herciem (Hz), savukārt sikspārņi saklausa skaņas līdz aptuveni 210 000 Hz. Skaņu, kas ir augstāka par 20 000 Hz, sauc par ultraskaņu. Zivju baru meklēšanai, ūdenstilpņu dziļuma mērīšanai un okeāna gultnes pētīšanai tiek izmantota ultraskaņa. Ar sonāru raida signālus un no uztverto atbalsu datiem tiek veidots attēls. Pēc ultraskaņas datiem var precīzi noteikt objektu atrašanās vietas. Ar ultraskaņu var pārbaudīt materiālu uzbūvi, noteikt plaisas metālā u. tml. Ultraskaņa tiek izmantota medicīnā, piemēram, pārbaudot embrija attīstību sievietes organismā.
Attēla resurss: http://askabiologist.asu.edu/echolocation
Literatūras avots: Kreiga, A., Rosnijs, K. Zinātnes enciklopēdija. Zvaigzne ABC, 128 lpp.: 72.-73. lpp.
