1800. g. – parastā ēra:
cilvēki kā dzirdes palīgierīces izmantoja skaņas taures, piltuves un ragus. Uztvertās skaņas tika novadītas lejup pacienta auss ejā. Lielās dzirdes palīgierīces tika pielāgotas atbilstoši cilvēka stilam kā aksesuārs (ievietojot bārdā, frizūrā, apģērbā).
No 1900. līdz 1940. g. – elektriskā ēra:
sākotnēji elektriskie dzirdes aparāti darbojās uz telefona pamatprincipiem (A. G. Bells). Šādi dzirdes aparāti sniedza uzlabojumu cilvēkiem ar vieglas un vidējas pakāpes dzirdes traucējumiem.
1930. g. – elektroniskā ēra:
tika izgudroti analogie dzirdes aparāti (ar standartveida auss ieliktņiem), kā arī cilvēkiem piedāvāja iegādāties dzirdes aparātus, kas bija iestrādāti briļļu kājās. Dzirdes aparāti darbojās ar baterijām.
1980. g. – programmējamā ēra:
dzirdes aparātiem mainījās dizains, samazinājās izmērs (ievietojot mikroshēmas korpusā). Dzirdes aparātus varēja programmēt, tos pievienojot pie atbilstošām tehnoloģijām. Dzirdes aparāti ļāva lietotājam labāk uztvert runu, kā arī veikt dažās regulēšanas iespējas pašam (mainīt skaļumu, pārslēgt programmu u. tml.).
1990. g. – agrīnā digitālā ēra:
digitālie dzirdes aparāti uzlaboja skaņu kvalitāti, uztveres ātrumu.Dzirdes aparāti spēja samazināt apkārtējās vides fona trokšņus, pastiprinot valodas skaņu uztveri. Šie dzirdes aparāti tika pielāgoti atbilstoši cilvēka audiometrijas datiem.
2000. g. – pašlaik – pašreizējā digitālā ēra:
digitālie dzirdes aparātiem samazinājies izmērs, modeļu dizains un funkcionālās iespējas. Pašreiz ir vieglāk pierast pie dzirdes aparātiem, jo tiem ir dažādi modeļi, cilvēkam jāvienojas ar speciālistu par savām vēlmēm, lai atrastu piemērotu dzirdes aparātu audiometrijas datu uzlabojumam un klienta gaumei.
Attēla resurss: nashuahearinggroup.com