Audiogramma ir grafiski attēlota līkne, kur tiek atspoguļota klusākā skaņa, ko cilvēks spēj sadzirdēt attiecīgajā skaņu frekvencē. Tā tiek iegūta, veicot audiometriju. Audiometriju veic, izmantojot audiometru, kas ir aparāts, kas rada dažāda stipruma un augstuma skaņas. Bērni un pieaugušie aktīvi iesaistās audiometrijas procedūrā, pasakot vai piespiežot pogu, vai parādot, kad skaņas signāls ir sadzirdēts. Maziem bērniem (aptuveni līdz 4 gadiem) audiometriju parasti ir sarežģīti veikt, jo viņi nespēj vēl izprast prasīto un adekvāti reaģēt. To var mēģināt darīt vairākas reizes, tad var arī sasniegt rezultātu.
Attēlā izceltais iegarenais laukums ir “runas banāns”, tajā atrodas visas valodā esošās skaņas.
Apzīmējumi, ko lieto audiogramma:
0 – apzīmē iegūtās atbildes labajai ausij
X – lieto, lai apzīmētu atbildes kreisajai ausij
dB – skaļums
Hz – frekvence
sarkans – labā auss; zils – kreisā auss
Dzirdes traucējumiem ir piecas traucējumu pakāpes. Attēla marķējums: ar zilu – normāla dzirde, ar gaiši zilu – viegls dzirdes traucējums, ar dzeltenu – vidēja -> vidēji smaga pakāpe, ar oranžu – smaga un ar sarkano – izteikti smaga dzirdes traucējumu pakāpe.
Ir vairāku veidu audiometrija, t.i., subjektīvā un objektīvā. Objektīvā audiometrija dalās arī trijos veidos. Tās īpatnība ir tā, ka to veic narkozē. To veic agrīna vecuma bērniem, lai noteiktu dzirdes slieksni atsevišķi labajai un kreisajai ausij CNS saslimšanu gadījumā un strīdus gadījumos. Subjektīvā audiometrija ir 2 veidu: tīrā toņu audiometrija un audiometrija brīvā laukā (ar un bez dzirdes kompensatorās ierīces). Tīro toņu audiometriju veicot, tiek izmantotas radioaustiņas. Tiek pārbaudīta katra auss atsevišķi un grafiski parādīta audiogrammā. Audiometriju brīvā laukā veic, lai noteiktu dzirdes slieksni abām ausīm kopā. Līkni, ko iegūst bez dzirdes aparāta, apzīmē melnā krāsā, bet ar aparātiem – zaļā.
