Viens no bīstamākajiem mītiem saistībā ar dzirdes zuduma kompensācijas nozīmi un savlaicīgu dzirdes aparātu lietošanas uzsākšanu ir tas, ka atliktai dzirdes zuduma ārstēšanai nav nekādu negatīvu seku. Precīzāk – negatīvas sekas ir tikai vienas, proti, samazināta dzirdes spēja tajā laika periodā, kad dzirdes zudums netiek kompensēts. Patiesībā agrīna iejaukšanās ir ārkārtīgi svarīga cilvēka, kuram ir lielāks vai mazāks dzirdes zudums, pašreizējai dzīves kvalitātei un viņa nākotnes spējai dzirdēt, jo vilcināšanās ar dzirdes traucējumu kompensēšanu un sadzīvošana ar tiem var radīt vairākas un nopietnas sekas, tajā skaitā sekmēt neatgriezenisku dzirdes zudumu. Dažādi pētījumi liecina, ka neārstētu dzirdes traucējumu gadījumā dzirdes zudums katru gadu ir ap 10%.
“Ausu-smadzeņu” saikne
Dzirdes aparātu nodrošinātā spēja labi dzirdēt sekmē sociālo iesaisti un veicina aktīvu dzīvesveidu, uzlabo līdzcilvēku teiktā izpratni ikdienas situācijās, kā arī samazina vispārējo nogurumu, muskuļu saspringumu un ar to saistītās asinsvadu spazmas, ko rada nepārtrauktā piepūle un koncentrēšanās, mēģinot pareizi saklausīt un sadzirdēt vārdus un skaņas. Šie aspekti ir ļoti svarīgi kā personīgā saskarsmē, tā arī profesionālajā dzīvē. Pētījumi liecina, ka novārtā atstāts dzirdes zudums un ar to saistītā sociālā izolācija laika gaitā var būtiski ietekmēt garīgo veselību, izraisot pat depresiju un trauksmi (īpaši senioriem).
Turklāt ilgstoši neārstēts dzirdes zudums ietekmē arī pašas smadzenes – tās “pielāgojas”, veido dažādus kompensācijas mehānismus, pārdala resursus no citām funkcijām, piemēram, no redzes uz dzirdes procesiem. Par laimi pastāv arī tāds salīdzinoši nesen atklāts fenomens kā smadzeņu neiroplasticitāte – to spēj apgūt jaunas prasmes un mainīties visā mūsu dzīves laikā, pateicoties nervu šūnu spējai atjaunoties un uzņemties papildu funkcijas. Tātad pareizi izvēlēti un pielāgoti dzirdes aparāti var smadzenēs ietekmēt arī atgriezeniskus dzirdes procesus.
“Dzirdīgā auss” nespēj strādāt “sliktās auss” vietā
Dzirdes funkciju pavājināšanās vai zudums parasti nav identa abās ausīs: parasti viena auss dzird labāk, bet otra – sliktāk. Nereti cilvēki mēdz domāt, ka “dzirdīgā auss” spēj strādāt arī otras, “sliktās” auss vietā. Patiesībā situācijā, kad labi dzirdam tikai ar vienu ausi, var rasties grūtības ar konkrētu skaņu (piemēram, augstāku vai zemāku) uztveršanu, grūtības precīzi noteikt skaņas avotu, kā arī skaidri sadzirdēt un pareizi saklausīt teikto, ja ir fona troksnis vai vairāki cilvēki runā vienlaikus.
Kāds ir biežāk izmantotais risinājums? Dažādu ierīču izmantojums “sarkanajā jeb skaļākajā ”režīmā”, kas vēl vairāk pasliktina dzirdes kanāla bojājumu un paātrina dzirdes zuduma progresiju. Savukārt dzirdes aparāti tiek individuāli noregulēti atbilstoši katra cilvēka dzirdes zuduma īpatnībām un specifikai, kā rezultātā selektīvi pastiprina tikai noteiktas (vajadzīgās) frekvences, tādējādi palēninot vai pat apturot dzirdes zuduma attīstību.
Dzirdes zudums un līdzsvars
Dzirdes zuduma gadījumā rodas akustisko signālu samazinājums, kas var ietekmēt smadzeņu spēju apstrādāt telpisko informāciju, izraisot nestabilitāti un lielāku kritienu risku. Dzirdes zudums liek arī smadzenēm strādāt intensīvāk, lai atšifrētu skaņas un runu, atstājot mazāk resursu tās saņemtās informācijas apstrādei, kas saistīta ar līdzsvaru. Šī palielinātā kognitīvā slodze var veicināt līdzsvara problēmas. Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem var rasties gaitas un stājas izmaiņas, kas arī var ietekmēt līdzsvara sajūtu un palielināt kritienu risku.