Vēl salīdzinoši nesen pastāvēja uzskats (un tas bija pamatots), ka dzirdes traucējumi ir saistīti ar novecošanos: proti, ar gadiem dzirde neizbēgami pasliktinās. Diemžēl šobrīd speciālistiem nākas konstatēt pavisam ko citu – situācija pēdējos gados ir visai krasi mainījusies, un mazāku vai lielāku dzirdes zudumu piedzīvo aizvien jaunāki cilvēki.
Tā ir skarba patiesība – cilvēkam novecojot, viņa dzirde pasliktinās. Šīs izmaiņas nosaka
iekšējās auss deģeneratīvās izmaiņas (presbikūze) – tās sākotnēji vairāk saistītas ar augstajām frekvencēm, apgrūtinot noteiktu specifisku skaņu uztveršanu un izšķiršanu, bet laika gaitā progresē. Tādējādi trokšņainā vidē cilvēkam ir grūtāk pareizi un skaidri sadzirdēt to, ko saka citi. Gadiem ejot, zināmu frekvenču skaņas vairs netiek uztvertas teju nemaz, tāpēc dzirdes apjoma zudums pieaug. Daudzos gadījumos šo procesu “pavada” arī citas iekšējās auss veselības pasliktināšanās pazīmes, piemēram, šņākoņa, džinkstēšana ausīs jeb tinīts.
Vēl nesen salīdzinoši nesen šāda dzirdes pasliktināšanās parasti tika konstatēta cilvēkiem vecumā no 60 līdz 70 gadiem, novērojot straujāku šī neatgriezeniskā procesa progresiju vecumā pēc 80 gadiem. Tomēr pēdējos gados aizvien skaidrāk top redzams, ka to indivīdu, kam ir šādas dzirdes problēmas, vecums samazinās.
Ar vecumu saistītā dzirdes zuduma izpausmes cilvēku vidū ir ļoti atšķirīgas. Ir zināms, ka ģenētika (piemēram, pārmantota sensoneirālā vājdzirdība) ir riska faktors, taču dzirdes traucējumu veidošanos lielā mērā ietekmē arī dzīvesveida, atpūtas un profesionālie ieradumi, kā arī dzīves vides kopējais trokšņa līmenis. Proti, ir pētījumi, kas liecina, ka dzirdes traucējumi agrīnāk parādās tiem cilvēkiem, kuri ir pakļauti lielākai trokšņa iedarbībai darbā vai tiem, kas dzīvo skaļā pilsētvidē. Arī cilvēkiem, kuri pakļauti lielākam stresam, ir straujāka un izteiktāka dzirdes pasliktināšanās, un viņi pat var ciest no pēkšņa un apjomīga tās zuduma.
Tehnoloģiju izmantojuma sekas
Pēdējās desmitgadēs ir notikušas lielas izmaiņas sociālajos ieradumos, ievērojami palielinoties tehnoloģiju izmantošanai. Piemēram, datoru un konsoļu spēļu parādīšanās ir novedusi pie tā, ka daudzi cilvēki — un ne tikai bērni un pusaudži — pavada daudzas stundas, spēlējot tās. Dzirde cieš, ja tiek garas stundas pakļauta ļoti intensīviem trokšņiem, piemēram, šāvienu, sprādzienu, spiedzienu un kliedzienu skaņām. Vēl viens piemērs ir viedtālruņu un planšetu attīstība, kas padarījusi nepārtraukti pieejamus mūzikas, filmu, video “rullīšu” un podkāstu ierakstus. Bet sākas viss jau agrā bērnībā – ar multfilmu “nevainīgu” skatīšanos, kad vecāki, gribēdami iegūt laiku sev vai izdabāt atvasēm, iedod tām savas viedierīces.
Taču dzirdi bojā arī trokšņi, kas nav tik intensīvi, bet turpinās ilgstoši. Turklāt mūsdienās ir paaugstināts arī “fona” troksnis – skaļā mūzika lielveikalos un citās sabiedriskās telpās un vidēs, dažādos pasākumos. Dažos pētījumos ir aprēķināts, ka gandrīz trīs no katriem pieciem bērniem ik dienu tiek pakļauti situācijām, kurās tiek būtiski pārsniegts ieteicamais trokšņa līmenis. Protams, šī trokšņa tiešās un palielinātās iedarbības ietekme uz bērna un jaunieša dzirdi var atšķirties, jo tā ir atkarīga no intensitātes, ilguma, katra indivīda iekšējās auss reģenerācijas spējām un “klusuma periodiem” viņa dzīvē.
Un tomēr šaubu nav – nepārtrauktā trokšņa (gan digitālo tehnoloģiju un produktu, gan apkārtējās vides radītā) klātbūtne un iedarbība ikdienas dzīvē noteikti ietekmē dzirdes veselību un izskaidro dzirdes traucējumu parādīšanos aizvien jaunākā vecumā. Speciālisti ir pārliecināti par šo saikni starp tehnoloģiju izmantojumu un bērnu/jauniešu dzirdes zudumu – galvenās bažas rada viedierīcēs iestatītais skaļuma līmenis. Patiesībā agrā bērnībā pietiek vien ar 28 sekundēm liela trokšņa, lai radītu neatgriezeniskus dzirdes receptoru bojājumus – maza bērna ārējā auss, vidusauss un iekšējā auss vēl tikai attīstās, tāpēc ir ļoti jutīgas un neaizsargātas.