17. – 18. gadsimts
⦁ Strauja zinātnes un tehnikas attīstība, piemēram, teleskopa (1609) un termometra (1597) konstruēšana.
⦁ 18. gs. ķirurģija – zinātniskās medicīnas sastāvdaļa.
⦁ 1789. – 1794. g. “Lielās franču revolūcijas” laikā psihiatrijas (F. Pinels), hipnozes (A. Mesmērs) aizsākumi slimu cilvēku aprūpē.
H. Burhāve (1668-1738) – nīderlandiešu botāniķis, ķīmiķis un ārsts ieviesa klīnisko apmācību, pauda uzskatu par to, ka ārstam jāzina ķīmiju un botāniku.
Dž. B. Morganji (1682-1771) – patloģiskās anatomijas aizsācējs, aprakstījis izmaiņas dažādām slimībām, ieteicis pirmo zinātniski pamatoto slimību cēloņu klasifikāciju.
M. F. K. Bišā (1771-1802) – franču ārsts, anatoms, fiziologs, izveidojis audu klasifikāciju, histoloģijas pamatlicējs.
Dž. Hanters (1728-1793) – skotu fiziologs, anatoms, ķirurgs, ieviesis artēriju pārsiešanas metodi aneirismu ārstēšanā, izveidojis anatomisko preperātu un medicīnisko instrumentu kolekciju, kā arī muzeju “Londonas Karaliskajā ķirurgu biedrībā”.
E. Dženners(1749-1823) – angļu ārsts, izveidojis baku vakcīnu, nodibinājis “Karalisko Džennera biedrību”.
Z. Hānemanis (1755-1843) – ieteicis homeopātiju kā ārstēšanas metodi.
19. gadsimts
⦁ 1817. – 1823. g. – piecas holēras pandēmijas; tuberkoloze, arodslimības.
⦁ Darvina evolūcijas teorija.
⦁ K. Bernārs attīstīja eksperimentālo fizioloģiju un medicīnu.
⦁ Medicīnas diferenciācija dažādās nozarēs, piemēram, psihiatrijā, pediatrijā.
⦁ 19. gs. vidū ārsta izglītību ieguva arī sievietes, piemēram, ASV – 1847., bet Zviedrijā – 1870. gadā.
⦁ Sarkanā krusta pirmsākumi: 1863. g. A. Dināns dibinājis starptautisku komiteju palīdzības sniegšanai ievianotajiem; F. Naitingeila 1860. g. izveidojusi pirmo māsu skolu Londonā un 1889. g. “Žēlsirdīgo māsu starptautisko savienību”.
K. E. fon Bērs (1792-1876) – 1827. g. atklājis olšūnas.
R. Virhovs (1821-1902) – vācu anatoms, antropologs un ārsts patologs 1855. g. izveidojis celulārās patoloģijas teoriju, divreiz bijis Latvijā.
L. Pastērs (1822-1895) – izveidojis mikrobioloģiju; 1865. g. – pasterizācija, 1881. g. – Sibīrijas mēra vakcīna, 1885. g. – trakumsērgas vakcīna.
R. Kohs (1843-1910) – vācu mikrobiologs, viens no pamatlicējiem bakterioloģijai un epidemioloģijai, ieteicis dezinfekcijas paņēmienus, atklājis tuberkolozes un holēras ierosinātājus.
V. K. Rentgens (1845-1923) – vācu fiziķis, atklājis rentgenstarojumu, izveidojis rentgenlampu, uzņēmis pirmos rentgenattēlus.
P. un M. Kirī – izveidojuši mācību par radioaktivitāti, 1898. g. atklājuši poloniju un rādiju, pirmoreiz lietojuši radioaktīvo starojumu medicīnā.
Atklātas jaunas metodes:
⦁ perkusija;
⦁ auskultācija;
⦁ endoskopija – auss spogulis (1807), uretoskops (1862), gastroskops (1881), rektoskops (1895), bronhoskops (1898);
⦁ narkoze – jautrības gāze (1800), ētera narkoze operācijā (1846), hloroforma narkoze (1847);
⦁ antiseptika – roku dezinfekcija ar karbolskābi (1866), karbolskābes izsmidzināšana operāciju zālē vai lietošana pārsējos;
⦁ aseptika – sterilizācija ķirurģijas klīnikās, autoklāva lietošana (1884), medicīnas tērpu ieviešana (1890).
20. gs. sākums
⦁ K. Landšteiners atklājis asinsgrupas (1990).
⦁ Sintezēts adrenalīns un atklāts novokaīns (1905).
⦁ Vasermaņa reakcija (1906).
⦁ P. Ērlihs sintezējis salvarsanu, izveidota Pirkē ādas alerģiskā raudze tuberkulozes diagnostikai (1907).
⦁ Hromosomas atzītas par ģenētiskās informācijas nesējām (1911).
Attēla resurss: fineartamerica.com
Informācijas resurss: Dr. med., Mag. hist. Maija Pozemkovska. Jauno laiku medicīna.// RSU, 2009.
